Trololo.

Paga, tad jau beigās vēl vajag šo:

Naaaah, kā ir tā ir ;D

Pēdējās dienas man ir izdevies veiksmīgi noslimot. Tik veiksmīgi, ka atkal netiku uz kalniņu ar klasi. 2 no 3 reizēm esmu tieši iepriekšējā dienā saslimusi. Likten’s likten’s.

Bet tā jau viss ir dikti skaisti. Tieši par to skolu runājot, ha-ļa-va. Kādreiz domāju, ka vidusskolā ir daudz jāmācās; ak, kāds naivums. Nu, protams, ja tu esi no tiem cilvēkiem, kas tiešām, tiešām pilda visu… Nu, nemaz neturpināšu, doma tāda, ka es galīgi neesmu no tiem cilvēkiem. Izdaru to, kas tiešām jādara, un, ja tas mani interesē, tad izdaru to labi, pārējais…You know.

Principā, skola sastāv no kaut kādas random muļķošanās, like this:

un zīmēšanas (runājot konkrēti pašai par sevi). Nezinu, kā jums, bet man nav pilnīgi nekādu problēmu klausīties, I mean, tiešām uztvert skolotāja teikto un tajā pašā laikā zīmēt kaut-ko, ar “kaut-ko” pēdējā laikā domājot lielākoties manus mīļākos mūziķus. Kā nesanāk man tie cilvēki, tā nesanāk. Kādreiz jums parādīšu.

Par to, kas “nav skola” runājot – nav ne vainas. Reti sanāk savus student-draugus satikt, arī šajā nedēļas nogalē diez vai došos tālāk par savu Planīc’s ielu, ā, nē, tas ir, tālāk par +/- VPKĢ, REFERENDUMS TOMĒR.
Btw, vai manu lasītāju vidū joprojām ir kāds, kuram nav “aizgājis”, ka PRET krievu valodu kā 2. valsts valodu nozīmē arī atzīmēt PRET, jo pat līdz manām ausīm nonāca ziņas, ka dažiem joprojām nav skaidrs, kā tad formulēts biļetena jautājums. Nu, tā tāda atkāpīte.

Par kaut ko pilnīgi citu, gribu jums pastāstīt par savu “ebay.com epopeju”. Pasūtīju džemperi, tādu sarkanu, ar baltiem ziemeļbriedīšiem, par kuru izsolē samaksāju ~4 latus. Oh, well, pietiekami maz, lai nebūtu baigi jāraud, ja kaut kas aizietu galīgās auzās. Aprakstā rakstīts, ka ES valstīm jāpagaida ar shipping nedaudz ilgāk, līdz 20 darba dienām, ja līdz tam sūtījums nav pienācis, lai kontaktējas ar viņiem. Nu tā nu sagaidu jau kādu 23., džempera nav, ok, aizrakstu tirgotājam, viss ļoti skaisti, sola atdot naudu. Nākošajā dienā atnāk epasts no paypal, ka nauda pārskaitīta, sweet. Zinot ātrās latvju bankas, tas, protams, nenotiek uzreiz, tā nu arī šoreiz sms par to, ka nauda atgriezusies kontā saņēmu tikai šorīt… Līdz ar lapiņu no pasta, ka man pienākusi paciņa. Guess what was inside.

Trololo, man ir bezmaksas džemperis

Tāāā, kas vēl… Man vispār tāds tīri radošs posms atkal atnācis. Šādi tādi rokdarbiņi sev un citiem un tā. Ai, vispār, nav par ko sūdzēties, galīgi nav.

Cheers, mates!

Meksikāņu seriālos reizēm ir sava patiesība.

Ziniet, man katru gadu tomēr ir viena Jaunā gada apņemšanās, allaž viena un tā pati – šogad man jābūt laimīgai. Tieši tik brutāli, banāli vienkārši. Un tad nu mans uzstādījums ir piedzīvot pēc iespējas vairāk tādu brīžu, kad es, ja tos varētu tā nofiksēt ar fotokameru, – *click* – šobrīd esmu laimīga; šodien, 19 gadu un 15 dienu vecumā, mans dzīves mērķis ir meklēt, kā vislabāk to panākt. Cik tālu esmu izzinājusi pati sevi, šī sajūta parasti pienāk negaidīti – līdz ar komplimentu vai atzinību no cilvēka, kura viedokli respektēju, līdz ar sirsnīgu apskāvienu, līdz ar kaut kā vai Kāda smaržu, kas man ir mīļa, līdz ar manu mīļāko saldējumu, jaunu, perfektu t-kreklu, manu mīļāko dziesmu, veiksmīgi pabeigtu zīmējumu, pat ar pašas skaisti iesaiņotu dāvanu kādam mīļam cilvēkam.

Kāpēc es vispār to visu rakstu – jo šodien, pēc vairāku nedēļu pārtraukuma, šāds moments gadījās. Pirmo reizi mūžā nodevu asinis, ne jau lai te tagad justos kā kāda pasaules glābēja, bet jo tā vienkārši vajag. Pēc tam biju lieliskā gara-stāvoklī un vēl lieliskākā fiziskajā-; jutos pat daudzkārt labāk, kā pirms sēšanās tajā krēslā. Tik vienkārši.

Man jau patīk jums uzspiest manas problēmas; labi, ko es te muldu, neviens jums neko neuzspiež, es tikai “padalos” ;D

Am, jā. Tagad man [manā] standartā vajadzētu atkal stāstīt, cik viss ir labi, skaisti un cik man forši draugi, jo, nu, kādi 5/10 pēdējiem ierakstiem izvērtās tieši tā. Nu, daļēji jau nekas mainījies. Man joprojām ir lieliski draugi, un nekas šausmīgs jau arī noticis nav, bet kaut kādas izmaiņas tomēr ir jūtamas gaisā. Esmu atguvusi savu mazo, depresīvo “noti”, tagad atkal jūtos perfekti savā ādā [problēma, ar ko es kādu pusgadu cīnījos]. Tieši tagad viss ir tā, kā tam, manuprāt, būtu jābūt.

Ko tas nozīmē jums? Visticamāk – vairāk “grēku” sūdzēšanas šeit. Ko tas nozīmē man – varbūt atkal atgūšu spēju kaut ko reizēm savam priekam pazīmēt ["paķēpāties", tā nav zīmēšana, tā nav māksla!], varbūt, varbūt kaut uzrakstīt, lai gan tagad pārlasot skolas un ne-skolas sacerējumus, man jāsecina, ka esmu bijusi iedomīga maita, un tas viss ir galīgs mēsls; bet bez tādiem jau nebūtu no kā attīstīties, right?

Jup, esmu atkal savā ādā.

Man vismaz beidzot ir atgriezies “lasāmais” – resp., – man gribas lasīt grāmatas. Milzīgs paldies Ievai, kas mani manā 19. dzimumdienā aplaimoja ar Patrika Zīskinda Parfīmu. Domāju, ka jūs varētu nezināt šādu grāmatu, bet to asiņaino, nedaudz sadistiski erotisko filmu gan, nu jā, to jums tiešām būtu jāzina. Spēcīgi. Un “smirdīgi”. Rakstnieks grāmatā visas smakas (un smaržas) attēlojis tik perfekti, ka tās tiešām var “saost”. Good. Laba literatūra.
Tie Kubelkas copy-paste lētie gabali man gan beidzot ir piegriezušies, bet, nu ja, taisnība mammai, tās tiešām ir grāmatas viņas vecumam. Mamma ir sajūsmā.

Visādi citādi joprojām turpinu sapņot par notikumiem, kas mani gaida vien pēc kādiem astoņiem mēnešiem. Jesus, kas ir 8 mēneši?! Nevaru iedomāties neko, kas varētu būt labāks kā tā pirmā reize, kad tu vienkārši izdomā: “Nē, šodien esmu pārāk sliktā noskaņojumā, lai to vēl vairāk bojātu, aizbraucot uz Kuldīgu.” Un tā arī neaizbraukt. Jo es varēšu ilgoties pēc savas ģimenes… Pēc kāda laika… Un es varēšu ilgoties pēc saviem draugiem, kuri, ha, tāpat visi būs Rīgā [Jūrmalā... Un UK, now, that IS sad!], bet pēc mazās apnicīgās Kuldīgas, kurā vienīgā izklaide ir klačošanās,… Nezinu, kam jānotiek, lai es tiešām pēc šejienes ilgotos. Un tomēr, neesmu tik stulba, neteikšu, ka NEKAD, tikai, ka NE UZREIZ.

Kāpēc man šķiet, ka visi mani “posti” pēdējā laikā ir absolūti identiski? ;D This sucks. Bet es solos laboties. Ar laiku.

*BTW, “FA” stands for “Forever Alone”, just FYI.

Es jūtu, ka ir pienācis laiks atkal kaut ko uzrakstīt, un tomēr saņemties nemaz nav tik viegli. Man joprojām patīk šīs publiskās grēksūdzes, kaut kā padara to visu vieglāku, bet ne vienkāršāku.

Nnnu, kā tad man iet?

Hmm. Nekādu lielu pārmaiņu manā dzīvē pēdējā laikā nav bijis. Es saku, nekādu lielu, toties mazas un permanentas. Vispār, sajūta, ka viss iet uz galu; da ne jau uz beigām, bet uz tādu kā noslēdzošo un reizē sākuma punktu, uz jaunām durvīm. Šitas tagad bija šausmīgi banāli un nožēlojami, bet tā nu ir. Es jau redzu to jauno gaismu, kas spīd pa durvju šķirbām, seems kinda cool. Vēl ir tik daudz nezināmo. Nespēju vien sagaidīt. Esmu pamanījusi, ka pēdējā laikā sev šo un to apsolu, ka “to tagad ne, to tad, kad… “. Redzēsim, kā tad īsti būs.
Vakarnakt paveicu milzīgu darbu, izrevidējot savu milzīgo rakstāmgaldu. Biju tīri vai šokā, redzot, cik daudzām nodarbēm esmu atmetusi ar roku. Visas manas šūšanas lietas, dzijas, vilnas filcēšanai, kāds puskilograms pērlīšu… Un tad viss gleznošanai, zīmēšanai, veidošanai utt. utjpr. Esmu šausmīga muļķe, kad runa iet par hobijiem – man apnīk viss, agrāk vai vēlāk. Nu, tas ir, “agrāk”. Kāpēc es kā visi normāli cilvēki nevaru atrast sev kaut ko tādu, kas nekad neapnīk? Tieši tāpēc, es neticu, ka jelkad spēšu saprast, ko man vispār gribas darīt… Ilgāk par gadu (tas ir manu hobiju “standartilgums”, puse tomēr apnīk jau pēc 3 mēnešiem). Franču valoda, kustību teātris, joga, mūzikas skola ar kori, rokdarbi, programmēšana (programmēšanas skola), zīmēšana, gleznošana, mākslas vēsture, vispārīgā pasaules vēsture, stulbu stāstu sacerēšana – tādi aptuveni izskatās mani pēdējo 10 gadu hobiji.
Par intereses zudumu… Es to saskatu visur, arī citos cilvēkos attiecībā uz sevi; ļoti bieži man šķiet: “Nē… Tā nu nevar būt, es noteikti jau viņai/viņam esmu galīgi apnikusi, tik ilgi jau neviens nespēj paciest tādu cilvēku kā mani”. Un tad es sāku domāt, vai tikai nav otrādi un vai tikai es neesmu tā, kam ir apnicis tas otrs cilvēks.

Grr. It’s all so fucked up. I’m so fucked up, taisnība tam, kas man to pirms pusgada teica.

[Diskusija, par ko sieva varētu tādu čakarēties]

- Bet tam visam ir atrisinājums.
- ?
- Es nopirkšu šņabi.

Problem solved.

/“Sleepyhead” by Passion Pit/

Kā jau jūs, iespējams, to jau zināt, nakts ir mans darbīgākais (radošākais!) laiks. Pieļauju, ka jūsējais arī. Visu laiku domāju, ka tas tādēļ, ka naktī man neviens netraucē un tā, bet galīgi nevarētu teikt, ka dienā būtu pretēji. Un tomēr vislabāk ir naktī. Droši vien nākošgad par to būšu priecīga.

Tas ir, šogad.

Woah. Jau šogad. Jau šogad mana ikdiena mainīsies par 180 grādiem, ja tā godīgi, tad pēdējā laikā es vairs nesaprotu, vai man pat to gribas. Es mīlu savu vidi, nu, ar to mazāk domājot Kuldīgu un tā, bet cilvēkus, notikumus, kas risinās man apkārt. Šajā pasaulē viss ir tik ērts un lielisks. Esmu viens laimīgs cilvēks.

Un 2011. bija viens sasodīti izcils gads. Man veicās visur. Sākot jau ar burtisko nozīmi – pagājušā gada sākumā ieguvu trīs lieliskas balvas no trim dažādiem konkursiem. Un tad visa tā grupas Instrumenti epopeja – uztaisīju video, dabūju balviņas visa gada garumā. Bet par to jau jūs, protams, varat lasīt visos iepriekšējos post-os. Un man pasakaini veicās, kad ieguvu tik daudz un tik lieliskus draugus, kā arī atjaunoju attiecības ar “veciem”. Nekas man nav svarīgāks, kā visi šie cilvēki. Un, protams, man veicās iepazīties ar vienu nu jau pavisam īpašu cilvēku, bet to jau jūs arī droši vien zināt, vai tad es kādreiz varu muti noturēt ciet.
Visas pārējās veiksmes es pat necentīšos uzskaitīt. Sākot ar tādiem ikdienas sīkumiem, kā perfect timing, brīžos, kad to līdz izmisumam vajag, līdz… Es pat nezinu.

Eh, pietiek muldēt salkanas riebeklības, parādīšu jums labāk vienu photobomb no pagājušā gada. Random shit, I must say. Good shit. Šausmīgi mēģināju neatkārtoties no iepriekšējiem ierakstiem, draugiem.lv un Tumblr, bet šeku reku laikam pilnīgi nesanāca. Eh, just scroll further!

Mans pēdējais photoshoot pie Kristas, pirms viņa to visu sāka ņemt tā nopietni Cheers, mate!

Pavasara Kūrava. Bija arī rudens, btw.

Mammītes jubileja, man rokās mans 3 mēnešu darbs, kas galu galā… Mammai nepatika, jo fotogrāfija, no kuras ir gleznots viņai galīgi nepatīkot. Pff, vai tad nu man tas kaut ko maina. Savu es padarīju

Es un manas esošās/topošās māsīcas

Miljonā pozēšana mammai @ NL

KNAUĶI. Anita un Krista plāno uzbrukumu Rūtai un Šēlim

Gatavošanās protestam. Pēc sejām var just, ka tās nav pirmās tukšotās glāzes

Pēdējais 1. septembris vidusskolnieces kārtā

Photoshoot kopā ar Līgu (kreisajā pusē) ar Jolantas (vidū) šūtajiem apģērbiem, frizūrām un make-up

Nu te, manuprāt, viss ir skaidrs. HOKEEEEEJS!

@ DK. Šlakorciņa gopā@ DE. Cantus!

Balles, balles.Trešie Ziemassvētki Jūrkalnē

Nu ja. Visu pārējo jūs vai nu jau esat kaut kur redzējuši, vai nu tas nav jūsu acīm domāts, vai, kā nu parasti sanāk, tas nemaz nekad nav ticis fiksēts. Alrighty then. Have a good night sleep!